IEVADVĀRDI
Es zinu, cik ļoti būtiski man bija nebūt vienai. Cik neaprakstāmi svarīgi bija just kādu blakus, kādu, kurš palīdz iziet cauri, pāri, iekšā, lejā, augšā. Pat tādai spītniecei un "visuvaru" kā man. Un, iespējams, arī Tev, ja jau esam viens otru atraduši. Kādu, kurš ar savu klātbūtni, vārdu un skatienu atgādina, ka viss nav zudis, ka atdzimšana ir iespējama un "šis arī pāries", turklāt jaunā esībā, jaunā mīlestības plašumā.
Tev, kurš šobrīd atrodas Dvēseles Tumšajā Naktī, pelēkajā izmisuma zonā, liminālajā telpā. Tev, kurš piedzīvo vai izdzīvojis nodevību — otra, sevis paša un, kā sākumā šķiet, Radītāja. Tev, kurš ir uzplēsts, atrauts vaļā, lai iekšā varētu zibeņot gaisma.
Tev radīta šī grāmata, jo es zinu, ka Tev tas ir pa spēkam. Satiksimies otrā pusē sāpēm, grūtumam. Bet ejot kopā, soli pa solītim.
Viena asins Tev un man — melnās bērza darvas un baltās gaismas, tumsas un apgaismības asins.
Kopā,
ININ
Senos laikos, Ziemeļmalā, Balto bērzu zemē, jauni puiši savus zirgus laida pieguļā — tumšā naktī, miglā un rasā. Atlaižot to, ko visvairāk mīli, savvaļā, melnumā. Uzticot savu Dvēseli, spēku Lielajam Garam. Melnajā sākumā, nezinot, vai Dvēsele atradīs spēku atgriezties mājās. Tumsā, ko aizplīvuro neziņa un bailes, bet kamī, neskatoties ne uz ko, dīgst zaļi cerības asni. Šajā iniciācijas brīdī nepastāv nekas cits, kā tikai paļaušanās un uzticēšanās, visdziļākā klausīšanas un spēja sagaidīt rītausmu. Šeit rakstītais un stāstītais ir šīs uzticēšanās svētā dziesma — izelpota, iztecējusi, izraudāti izdieta.
Jebkas, ko Tu esi atdevis tumsai, patiesai dziļai iekšējai mistērijai — Tava ticība, Tavs dzīvesspēks, Tava spēja paļauties, Tava zināšana par to, kas esi. Tev jātic, ka tas viss atgriezīsies, pārkalts Dieva uguņos. Šī grāmata ir ticības apliecinājums, ka migla kritīs. Un tas, kas tu patiesībā esi, atdzims no jauna. Īstāks un tūkstotsreiz patiesāks.